Pieredze smēķēšanas atmešanā

Smēķēju no 14 gadu vecuma. Pašlaik man ir 40 gadi un nesmēķēju jau piecus gadus. Biju mēģinājis atmest smēķēšanu, bet nekad tas nebija veiksmīgi. Nespēju pat vienu dienu nodzīvot bez smēķēšanas. Gadiem ejot palielinājās izpīpēto cigarešu daudzums. Mēģināju ierobežot cigarešu daudzumu, pīpējot stiprākas cigaretes, centos uzņemt mazāk nikotīna, pīpējot vājākas cigaretes, bet nekā.

Strādāju par taksometra vadītāju un darbs bija maiņās, jāstrādā katra otrā diennakts. Diennaktī, kad strādāju, izpīpēju 3 paciņas, bet, kad atpūtos, tikai paciņu – vidēji sanāca 40 cigaretes dienā. Tā pagāja gadi. Bija slims kuņģis, sāpes plaušās, bojāti zobi, patstāvīgas galvas sāpes, ļoti slikta veselība un fiziskā forma, bet tas man nepalīdzēja atmest smēķēšanu. Ar prātu sapratu, ka būtu jābeidz, bet nespēju. Izmēģināju pīpēt pīpi, cigārus, mēģināju cigaretes nomainīt ar zelējamo tabaku, bet nekā. Labākais panākums tika sasniegts, izmantojot atlikšanas metodi. Tiklīdz vēlējos uzpīpēt, tā pīpēšanu nedaudz atliku uz vēlāku laiku. Kad pienāca atliktais laiks, tad atkal atliku, līdz vairs nespēju atlikt un tad uzpīpēju. Tā sasniedzu tam laikam, milzīgu rekordu - tikai 7 cigaretes dienā. Toties, kad tiku pie pīpēšanas, tad smēķēju tā, it kā no bezgaisa telpas būtu izvests svaigā gaisā, to varētu salīdzināt ar putekļsūcēju. Cigareti nosmēķēju dažos elpas vilcienos. Sapratis, ka nespēju pārvarēt atkarību saviem spēkiem, neticēdams nekādai palīdzībai, atmetu cerības beigt smēķēt. Pēc kāda laika grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu „Kā viegli atmest smēķēšanu”. Skatījos uz grāmatu un domāju, ko gan man vēl var iestāstīt? Esmu izmēģināji visu. Nepaņēmis grāmatu rokās aizgāju pie cita plaukta, bet izstaigājis grāmatnīcu atgriezos un atvēru grāmatu, lai apskatītos, ko tad tādu kāds gudrinieks grib man iestāstīt. Pašķirstīju, secināju, ka kārtējais ārzemju teorētiķis grib izspiest naudu, jo grāmata maksāja nedaudz vairāk kā četri lati, un gāju prom. Tomēr kaut kur bija dzirkstelīte – cerība, kas mani urdīja: „Ja nu tomēr izdodas?”, „Grāmata maksā tieši tik, cik tiek nopīpēts divās dienās”. Veidojās iekšējais dialogs, kur sarunājās mana bēdīgā pieredze, neticība un citi tumšie spēki ar cerību. Jau gāju ārā no grāmatnīcas, kad izlēmu, ka tomēr nopirkšu grāmatu un izlasīšu. Tikai nevienam par to neteikšu, lai mani, naivo un lētticīgo, kolēģi neizsmej.

Darbā sāku lasīt un visu vakaru nepīpēju. Pašam kļuva dīvaini, ka mazinājās vēlme smēķēt. Atbraucis mājās uzpīpēju un jutos vīlies, dusmīgs, īgns un neapmierināts ar sevi, bet tas mani netraucēja tajā vakarā turpināt smēķēt.

No rīta piecēlos, uzvārīju kafiju un brokastu vietā grasījos aizsmēķēt cigareti. Atcerējos par grāmatu un izlasīto. Paņēmu grāmatu un dzerot kafiju sāku to lasīt. Līdz vēlai pēcpusdienai biju  izlasījis. Kāds man bija prieks!!! To nevar aprakstīt! Es nebiju pīpējis vairāk kā pusi dienas un man nemaz negribējās! Ja kādreiz, kad mēģināju atmest smēķēšanu, mani vajāja bailes, pat panika, tad tagad bija sajūsma, cerība, ticība, pat pārliecība, ka esmu ticis vaļā no milzu nelaimes. Kopš tā laika vairs neesmu pīpējis.

Grāmatā nebija rakstīts nekas tāds, ko es jau nezinātu, vai kam es nevarētu piekrist. Vienīgais, kam es nepiekritu, bija „pēdējā cigarete”. Grāmatā liek koncentrēties uz to, bet man likās, ka „Pēdējā cigarete” var būt tikai pagātnē. Nākotnē tā nevar būt, arī ne tagadnē , tikai pagātnē, jo nākotnē būs nākamā cigarete, un nevar būt vienlaicīgi nākotne un pagātne.

Nevarētu teikt, ka turpmākajā nedēļā nevajātu domas par smēķēšanu. Taču tās nebija traucējošas, jo neradīja bailes vai paniku. Pirmās nedēļas laikā vairakkārt nonācu stresa situācijās, kad radās iedoma, ka varētu uzpīpēt, bet grāmatā iegūtā informācija palīdzēja saprast, ka tas ir nikotīns, kas cenšas darīt visu, lai es atsāktu pīpēt. Šīs iedomas bija īslaicīgas, jo prieks un apmierinājums bija ievērojami lielāks.

Kļuvis par nesmēķētāju, centos nest vēsti tiem, kas vēl joprojām sevi indē un nezina kā šo procesu pārtraukt. Parasti mani ar interesi uzklausīja, daži pat palūdz, vai varu iedot izlasīt grāmatu. Diemžēl maz bija to, kas pēc mana ieteikuma atmestu smēķēšanu. Grāmatas lasīšanu viņi atlika, vai lasīja ļoti ilgi un lēnām. Es sapratu, ka viņiem trūkst ticība, cerība, gluži kā man, kad ieraudzīju grāmatu. Es varu tikai pats savā vietā atmest smēķēšanu, es nevaru to izdarīt cita vietā.

Gāja laiks, darbā sāka ievērot, ka vairs nesmēķēju, ja kāds interesējās, ar prieku pastāstīju par metodi. Ja iniciatīva nāca no kolēģa vai paziņas, tad lielākā daļa no viņiem arī atmeta smēķēšanu.

Galvenais, ko varu apliecināt, ka metode tiešām darbojas un to nevar salīdzināt ar nikotīna aizstājējiem vai citām dārgām muļķībām.