 |
 |
 |
|
Smēķētājas pieredze
Pirmo cigareti izsmēķēju 13 gadu vecumā kopā ar pagalma puikām, kompānijas pēc. Spriežot pēc nostāstiem, man būtu vajadzējis klepot, taču tā nenotika. Līdz ar to nelikās arī tik riebīgi. Tikai vēlāk, pēc daudziem gadiem sapratu, ka klepus nebija tādēļ, ka nebiju šo dūmu kārtīgi ievilkusi. Tā arī bija mana sākotnējā kļūda, kura neļāva uzreiz saprast, cik riebīga ir cigarete.
Pēc pirmās cigaretes smēķēju neregulāri, varbūt aptuveni reizi mēnesī. Precīzi šodien vairs neatceros, bet atceros savu prieku par to, ka nejutu vajadzību pēc cigaretēm. Lielījos, ka varu smēķēt un varu nesmēķēt. Aptuveni gadu tā arī turējos – pa vienai vai divām cigaretēm pāris reizes mēnesī.
Taču tad sākās pirmie burziņi ar draugiem, pirmās alus nobaudīšanas reizes un cigarete pamazām kļuva tuvāka. Smēķēju tāpat pāris reizes mēnesī, taču nu jau pa paciņai vakara gaitā. Vajadzību pēc cigaretēm ikdienā joprojām nejutu un turpināju priecāties par to, ka nekļūstu atkarīga salīdzinājumā ar citiem. Bet nu jau biju iemācījusies ieelpot dūmus dziļi plaušās. Man bija 16 gadu, kad pirmo reizi sagrabināju santīmus un devos uz tuvējo veikalu nopirkt cigarešu paciņu. Kādas izjūtas toreiz mani vadīja arī neatceros. Liekas, ka izteiktas vēlmes uzsmēķēt vēl nebija, vai vismaz to neapzinājos. Toreiz biju lepna – mana pirmā cigarešu paciņa. Nevis cigarete, ar kuru kāds labdaris pacienājis, bet pašai sava!
Tomēr lepnums drīz vien apsīka. Pirkt cigaretes sāku arvien biežāk, aptuveni katru otro dienu, jo izsmēķēju pa pus paciņai dienā. Ar laiku pieķēru sevi pie domas, ka naudas pietiek vai nu cigaretēm, vai pusdienām. Protams, izvēlējos cigaretes. Sāku arvien biežāk neapmeklēt stundas skolā – nevarēju tik ilgi nosēdēt. Ar draudzeni regulāri pazudām aiz skolas esošajā mežmalā. Sākumā uztraucāmies, ko citi par mums domā, lai lieku reizi neviens nemanītu mežā pazūdošas meitenes, ar laiku kļuva dziļi vienalga.
Pabeidzu mācības vidusskolā un pametu vecāku mājas ar neizsakāmu prieku – beidzot ne no viena nebūs jāslēpjas un varēšu darīt ko vēlos! Pirmo laiku tā arī bija, tomēr pamazām eiforija sāka pāriet. Nu jau strādāju un uzturēju sevi pati, vairs nebija kabatas naudas no vecākiem un cigarešu cenas kāpa. Protams, naudas visam nepietika un kā ierasts, bieži vien ēdiena vietā izvēlējos nopirkt cigaretes, lai varētu atviegloti uzelpot, ka rezervi sev esmu nodrošinājusi. Smēķējot ēšanas vietā, protams, sabojāju kuņģi. Ar grūtībām varēju uzkāpt 5. stāvā, kurā tolaik dzīvoju, kaut arī man bija tikai 20 gadu. Jau biju pieradusi pie asām sāpēm sirds apvidū un vairs nepievērsu tām uzmanību.
Taču tad manā dzīvē kaut kas mainījās. Iepazinos ar kādu ļoti īpašu cilvēku, bet, ak tu neraža, viņš nesmēķēja un necieta smēķētājus. Tomēr viņš bija pacietības pilns, jo regulāri uzturēju viņa ticību ar atmešanas solījumiem. Nenoliegšu, atmest savā smēķētājas karjerā centos daudzreiz – gan ar piespiešanos, gan ar tabletēm. Neko citu gan nebiju izmēģinājusi, tomēr biju pārliecināta, ka nekas nelīdzēs. Katrs jauns mēģinājums izrādījās arvien grūtāks, posmi starp mēģinājumiem – arvien garāki. Pēc pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma pietrūka drosmes izstāstīt draugam. Likās, ka tas būs pēdējais piliens un pazaudēšu sev tik tuvu cilvēku sasodītās cigaretes dēļ, tomēr nebija vairs spēka neko sev padarīt.
Tā nu sāku slēpties un smēķēt paslepus. No rītiem sagaidīju, kad viņš aiziet uz darbu, vēl 5 minūtes pagaidot, lai pārliecinātos, ka viņš ir patiešām aizgājis un atpakaļ nenāks, tad skrēju uzsmēķēt. Mājās to nedarīju nekad, bija pārāk bail, ka viņš varētu saost. Katru dienu apnicīgi jautāju vienu un to pašu – cikos viņš būs mājās. Ja norādītajā laikā viņa vēl nebija, atkal steidzot noskaidrot, cik ilgi vēl plāno kavēties. Vēlējos izmantot katru izdevību uzsmēķēt, tomēr nedrīkstēju aizmirst, ka nepieciešama laika rezerve, lai paspētu kaut ko apēst, iztīrīt zobus un iesmaržoties. Reizēm viņš ieradās ātrāk par solīto, kad nupat biju smēķējusi. Stresa līmenis manās asinīs tādos brīžos bija neaprakstāms, tomēr viņš nekad neko neteica. Kāpēc – nezinu, tomēr tas lika justies vēl briesmīgāk. Man sākās visīstākā paranoja. Tolaik dzīvoju kā ellē. Bēgu no sevis, jo dusmojos un ienīdu pati sevi, bet nebija manos spēkos ko mainīt. Meloju sevi, ka varēšu tikt ar to galā un tad bezgalīgi ienīdu, jo atkal pietrūka spēka. Dusmojos arī uz apkārtējiem par to, ka viņi nesaprot. Par to, ka viņi dusmojas uz mani, nemaz nenojaušot, cik ļoti pati nīstu sevi. Ja kāds no šiem kritiķiem varētu iztēloties kaut daļu no tā, kam gāju cauri, viņiem nepietiktu drosmes ko pārmest...
Otrais pagrieziena punkts manā dzīvē iestājās tad, kad internetā sameklēju Alena Karra grāmatu „Kā viegli atmest smēķēšanu”. Mēnesi par to vien domāju, bet nespēju saņemties izlasīt. Grāmata bija kā pēdējais cerības stariņš, kā gaisma tuneļa galā. Paniku izraisīja doma par to, ka tā varētu nepalīdzēt, jo tad cerību vairs nebūtu. Vienu vakaru tomēr saņēmos un izlasīju vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Notika kaut kas neticams un prātam neaptverams – izrādījās, ka tas, no kā tik izmisīgi apzināti un neapzināti baidījos atteikties, tas, kas neļāva man dzīvot pašai savu dzīvi un vadīja mani kā marioneti, patiesībā man nemaz nav vajadzīgs! Es pēkšņi pavisam skaidri aptvēru to, ka man to nevajag un es to nemaz negribu! Un tas nemaz nav grūti – vajag tikai pārstāt skatīties uz cigareti kā uz kaut ko īpašu un vērtīgu...
Tagad dzīvoju pavisam citu dzīvi. Nemaz neatceros sevi pirms tiem 10 gadiem, kad pirmo reizi aizdedzināju cigareti, bet zinu to, ka esmu pavisam cits cilvēks salīdzinājumā ar to būtni, kas slapstījās pa stūriem pie katras izdevības pastiepjot roku pēc kārotās paciņas. Mana dzīve ir sākusies no jauna, no tīras, sniegbaltas lapas un šoreiz pavisam citā kvalitātē. Esmu brīvs cilvēks burvīgā smaržu un garšu pasaulē, ar neskaitāmām iespējām kāpt kalnos, skriet maratonu un vienkārši elpot pilnu krūti!
|
